Zīles blogs

Krīze valstī ir mainījusi dzīvesveidu. Vairāk nav ēšana ārpus mājām. Brīvdienu brokastis, pusdienbrokastis Salt'n Paper vai Double Coffee ir aizstājis gājiens uz tirgu.
Krīze ir likusi man paskatīties arī uz tigotājiem un veikalu dizainu no citas puses.
Kā tiek izmantoti esošie resursi?
Šajā tēmā esmu iegrimusi jau krietnu laiku. Bet pagājušās sestdienas gājienā uz tirgū nonācu pie fantastiskas atziņas. Tirgotājs pie nepilnu pusotru metru garas letes tirgū ir krietni vien gudrāki nekā liela daļa uzņēmēju, kas īrē telpas tirdzniecības centros vai kaut kur citur un ir nopirkuši tirdzniecības iekārtas un kaut ko ar ko apgaismot telpu (tieši tā, telpu nevis preci).
Paskataties uz augļu galdiem, kas atrodas ejās starp paviljoniem un pat ārā tirgus placī. Katram galdam ir piestiprināta viena vai divas kārtis ar prožektoriem to galos!!!

Merčendaizings tirgū

Un reti kuram galdam nav šāds aprīkojums. Un tas ir pilnīgi loģiski. Tirgū ir blāvs vispārējais apgaismojums un ja tu stāvi ar savu gadu kādā stūrītī, tu vienkārši pazudīsi vispārējā burzmā. Tas ir pavisam loģiski. Un tirgotāji to saprot. Gandrīz visi ir parūpējušies par apgaismojumu, un ja kāds individuālists to ignorē, vinš vienkārši paliek nemanīts.
Tas var likties tāds sīkums, bet ticiet man, es uzskatu, ka tas ir ĻOTI nozīmīgi. Neizbēgamā profesionālajā kretīnismā nepārtraukti manu uzmanību piesaista tirgotāji, kam ir kreitni vairāk instrumentu ar ko ietekmēt savu tirdzniecību nekā tantei tirgū, bet kas vienkārši nepievērš uzmanību tam. Veikali ir ar blāvu apgaimojumu, preces ir nenozīmīgākas par kasi u.t.t. Bet tante, kam ir minemāli līdzekļi ar ko manipulēt, domā, dara un viņas pārdotie augļi izskatās lieliski, mudina uz sevi paskatīties un nopirkt. Lieliski! :)